Ceļš uz Kanādu

Pirmie latvieši sāka ieraksties Kanādā 1890. gadu vidū labāku dzīvi meklēdami. Viena daļa bēga no iesaukšanas Krievijas ķeizara armijā. Pirmie latviešu atbraucēji ap šo laiku apmetās Albertā un Manitobā. Tajā laikā, Latvija vēl atradās Krievijas imperījas sastāvā – tā vēl nebija neatkarīga valsts. To pārvaldīja baltvācu kungi, kā tas bija bijis kopš 13. gadsimta, kad to iekaroja krusta karotāji no Ziemeļvācijas. Pēc 1905. gada revolūcijas, Kanādā ieradās vilnis revolūcionāru, sociāldemokrātu un nacionālistu, kuri bēga no brutālām krievu represijām. Starp 1920. un 1940. gadu ieceļotāju skaits bija neliels, jo valsts ieviesa stingrus ierobežojumus imigrācijā, jo baidījās no sociālistiem pēc 1917. gada revolūcijas. 1940. gadā Kanādā dzīvoja nepilns 1,000 latviešu izcelsmes personu.

Bilingual commemorative plaque about displaced persons who arrived in Canada after World War II, with coat of arms and official logos.

Otrā pasaules kara beigās, Rietumeiropā atradās 1,2 miljona cilvēku, kuri nevarēja vai nevēlējās atgriezties savās dzimtenēs. Tos nosauca par pārvietotām personām, kas bija īpaša bēgļu kategorija (Displaced Persons). No šiem, 200,000 bija latvieši, igauņi vai lietuvieši.

Starp 1945. un 1951. gadu, Kanāda uzņēma apmēram 188,000 pārvietoto personu un uzskata viņu ieceļošanu par valstiski nozīmīgu notikumu (National Historic Event). Piemiņas plāksne Halifaksas ostā liecina par šo vēsturisko notikumu. Tas ir arī pagrieziens Kanādas imigrācijas politikā uz labvēlīgāku attieksmi pret imigrāciju vispār. Starp šiem atbraucējiem bija apmēram 12,000 latviešu. Turpmākajos gados, šo skaitu papildināja vēl kādi 8,000 latviešu bēgļu, kuri ieradās caur citām valstīm. 1960. gadā, Kanādā dzīvoja ap 20,000 latviešu izcelsmes personu. 2021. gada Kanādas tautas skaitīšana (Canada Census of Population) uzrāda, ka vairāk par 28,000 Kanādas iedzīvotāji uzrādīja piederību latviešiem.

1947. gadā Kanādas valdība pieņēma lēmumu piedāvāt darba līgumus jaunām un darba spējīgām personām, lai papildinātu darba spēku trūkumu dazādos rūpniecības sektoros, kā arī samazināt bēgļu skaitu Eiropā, kur bija grūti viņus aprūpēt. Pirmie kuģi sāka doties uz Kanādu jau 1947. gada vasarā. Visiem bija jāiziet pamatīgs skrīninga (screening) process un tikai tad varēja doties ar kuģi uz Kanādu. Brauciens toreiz ilga astoņas dienas. Iebraucēji ieradās Kanādā ar pastāvīga iedzīvotāja (landed immigrant) statusu. Ģimenes locekļus nedrīkstēja ņemt līdzi – tiem bija jāpaliek bēgļu nometnēs Vācijā vai Austrijā, kura valdīja bads un trūkums. Zviedrija nepiedalījās DP programmā – tiem, kas bija pārbēguši uz turieni pāri Baltijas jūrai, nebija tiesības šajā laikā doties uz Kanādu.

Pēc daudzajiem kara un okupācijas gadiem, cilvēki bija patiesi pateicīgi par iespēju dzīvot Kanādā un viņi lielā sirsnībā izteica pateicību un uzticību Kanādā. Kanādas latviešu vēstnesis, 1949. gadā dibināta avīze, pat savā titullapā ievietoja devīzi "Par Latvijas neatkarību, Par uzticību Kanādai". Sākuma gadi tomēr bija grūti. Ļoti maz zināja angļu valodu. Lielais vairums bija parakstījušies uz smagu fizisku darbu cietu iežu raktuvēs, meža darbos, lauksaimniecībā vai celtniecībā neatkarīgi no izglītības vai iepriekšējās pieredzes. Viena daļa šajās darba vietā pazaudēja dzīvību. Tikai daži atrada darbu savā specializācijā.

Latviešu sabiedrības locekļi smagi pārdzīvoja zaudēto dzimteni un uzskatīja padomju okupāciju par milzīgu noziegumu. Viņi centās pie katras izdevības atgādināt kanādiešiem par Latvijas eksistenci un nodarītām netaisnībām. Kanādā, tāpat kā citās rietumu demokrātijas, nekad neatzina Latvijas okupāciju de jure. Bija arī gadījumi, kad šī politika izraisīja nopietnas grūtības Kanādas valdībai.

Historical Latvian document with angular symbol and text in Latvian and English dated March 18, 1942.

Starp Latviju un Kanādu

Cēļs starp Latviju un Kanādu bija garš un ārkārtīgi bīstams. Lielākā daļa no Latvijas devās uz rietumiem, bēgot no otras Padomju Savienības okupācijas 1944. gada rudenī. Pirmā Padomu okupācija 1940. un 1941. gadā bija bijusi traumējoša un vardarbīga un beidzās ar deportācijām 1941. gadā naktī uz 14. jūniju. Daudzi devās uz Vāciju, kur to izvietoja pārvietoto personu nometnēs (DP Camps) kopār ar citiem baltiešu un austrumeiropiešu bēgļiem. Neliela daļa devās uz Zviedriju zvejas laivās.

Šiem bēgļiem sanāca vairākus gadus dzīvot šajās nometnēs līdz izceļošanai. Viena daļa, kurai bija liegta izceļošana tādās nodzīvoja līdz 1960. gadu sākuma. Šajā laikā latvieši centās izveidot pēc iespējas normālu dzīves ritmu. Bērniem tika dibinātas skolas. Pieaugušie gādāja par dažādām nodarbībām. Bija liels uzsvars uz sportu un kultūru visām paaudzēm. Pieaugušajiem piedāvāja apmācības dažādos arodos un baznīcas dzīvi atjaunoja. Daudzām nometnēm bija savi kori, teātra vienības, tautas deju kopas, bet nometnēs atradās arī daudzi profesionāli kultūras darbinieki un viņi regulārī arī uzstājās.

Dzīve starp Latviju un Kanādu

Destroyed urban street lined with bombed-out buildings and rubble, two figures walking in distance.

Grainy black-and-white photograph of urban street with pedestrians, buildings, and metal archway structure.

Damaged urban street with rubble-filled buildings, fenced playground, and pedestrians in wartime cityscape.

Damaged vehicle with large gun barrel parked beneath building in black and white photograph.

Black and white photograph of brick building with sign reading P.O. Training Center Arolsen and metal gates.

Vintage photograph of crowd gathered at wooden structures in forested area with tall pine trees.

Man in sunglasses and suit sitting at desk facing five adults in classroom setting with blackboard.

Group of six people seated and standing on bench outside building, reading and conversing, vintage black-and-white photograph.

Black and white photograph of religious procession outside brick church with clergy and attendants in formal robes.

Large formal group portrait of approximately thirty people in 1940s attire standing and sitting in front of a bus.

Group of people wearing life vests standing on a ship deck with masts and rigging visible.

Five people in formal 1940s attire standing on a ship's deck with rigging visible.

Laivas no Zviedrijas

Zviedrijā nonākušajiem bēgliem nebija pieejam Pārvietoto personu programma, kas piedāvāja izceļošanu un imigranta statusu Kanādā. Valdīja milzīgas bailes no izdošanas Padomju Savienībai, jo Zviedrija bija atzinu Baltijas valstu aneksiju 1940. gadā. 1945. gadā Padomu vēstniecība bija uzsākusi repatriācijas kampaņu un prasīja Zviedrijai izdot cilvēkus, kurus viņi uzskatīja par saviem pilsoņiem.

Baltieši ļoti labi atcerējās kādu tēroru izraisīja pirmā Padomju okupācija 1940. un 1941. gadā. Tās dēļ, viņi aizbēga kad Padomju armiju atkal tuvojās Latvijai 1944. gadā. Daudzi vēlējās vēlējās tikt pēc iespējas tālu no "krieva".

Tā rezultātā, jūrniecībā pieredzējuši igauņi un latvieši paši sāka rīkoties. Viņi atjaunoja vecas laivas vai mazus kuģīšu un brauca pāri Atlantijas okeānam uz Kanādu bez atļaujas ieceļot. Ierodoties, viņus internēja uz vairākiem mēnešiem, bet lielākai daļai atļāva palikt. Tā bija otrā reize kad bija jābēg no Padomju Savienības. Igaunijas okupācijas un brīvības muzejs (Vabamu) ir dokumentējis 11 laivas, kurām sekmīgi izdevās pārbraukt no Zviedrijas uz Kanādu starp 1948. un 1950. gadu onlaina izstādē Free Windows: Journeys to Canada. Vairums piederēja igauņiem kurās brauca tikai igauņi, dažas vadīja igauņu komanda, bet līdzi ņēma latviešu un citu tautību pasažierus, bet bija arī tādas, kas piederēja latviešiem. Viena latviešu laiva bija tik sliktā stāvokli, ka tā netika tālāk par Korku, Īrijiā. Lai gan laiva nenonāca Kanādā, pasažieri tur nonāca ar Pasaules luterāņu federācijas palīdzību. Būtībā, neviena no šīm laivām nebija derīga jūras braucienam.

Par latviešu bēgļiem, kas atbrauca ar Capry, S.S. Walnut, Brilliant, Pärnu, Amanda, un Sarabande laivām var lasīt Vabamu mājas lapā.

Vintage black and white photograph of industrial cargo ship with multiple smokestacks and masts.

Valda Zvanītājs aprakstīja savu braucienu uz Kanādu ar Sarabandi savā 2009. gadā izdotāja memuārā Journey to Freedom. Īsu kopsavilkumu var izlasīt Vabamu mājas lapā. Mariss Vētra, kurš toreiz vadīja Latviešu palīdzības vienību Halifaksā aprakstīja telefona zvanu, kas pienāca kādā 1949. gada naktī no Kanādas imigrācijas dienesta ar brīdinājumu, ka laiva ar latviešiem tiek tauvēta uz Halifaksas ostu un, ka viņam vajag gādāt šiem negaidītajiem atbraucējiem nekavējoties jāmeklē apmešanos. Parasti, šādus nesankcionētus atbraucējus internēja uz vairākiem mēnešiem, kuru laikā viņiem bijā jāiziet skrīninga process. Lielam vairumam izdevās palikt Kanādā.

Izlemt doties tik ļoti bīstamā ceļojumā liecina par tautiešu milzīgām bailēm no padomju terora. Otavā dzīvojošais Pēteris Brauns stāsta par braukšanu1948. gadā 48 pēdu (14.6 m) garajā laiviņā, kas sastapās ar viļņiem 100 pēdu (30 m) augstumā ceļā uz Kanādu. Vienai latviešu laivai (Victory) bija jāpārtrauc brauciens Korkā, Īrijā, jo tā bija tik ārkārtīgi sliktā stāvoklī. Pasažieri toties nonāca Kanādā ar Pasaules luterāņu federācijas palīdzību. Jādomā, ka bija vēl citas laivas par kurām nav ziņu.

Ieceļošana no Apvienotās Karalistes un citām valstīm

Lai gan lielākā daļa latviešu iebraucēju Kanādā ieradās no pārvietoto personu bēgļu nometnēm, apmēram 4,000 bija saistījušies līgumdarbos Apvienotā Karalistē kā European Volunteer Workers and ieradās vēlāk kā parasti imigranti. Sākotnēji, šīm personām nebija paredzēts imigrēt tālāk uz citām zemēm, bet LNAK sekmīgi izdevās lobēt federālo valdību, kas atcēla šo liegumu. LNAK lobēja arī, lai uzņemtu vairāk tautiešu no Eiropas bēgļu nometnē, bāreņus, vecākus cilvēkus un karavīrus. Šajā darbā izcēlās Konrads Dobelis un Mariss Vētra. Pēdējais izpelnījās iesauku "Trakais vīrs no Halifaksas". LNAK vice-priekšsēdim Osvalds Breņķim arī bija nozīmīga loma.

Kanādā 1950. gados turpināja iebraukt latvieši caur Apvienoto Karalisti, Zviedriju, Austrāliju, Argentīnu un citām valstīm. Līdz 1960. gadam Kanādā bija nonākuši apmēram 20,000 tautiešu.