Latvieši Kanādā: Agrie gadi pēc 2. pasaules kara
1947. gadā Kanādas valdība atcēla iepriekšējos imigrācijas ierobežojumus un izveidoja jaunu darba programmu pārvietotām personām (Displaced Persons vai DPs). Tam bija divi mērķi. Viens bija risināt darba roku trūkumu kā arī atvieglināt bēgļu uzturēšanas slodzi Eiropā. Pēc skrininga, bēgļiem izsniedza atļauju ieceļot Kanādā ar pastāvīga iedzīvotāja (landed immigrant) statusu, bet viņiem bija jāslēdz darba līgums uz vienu gadu. Vīriešiem parasti ierādīja fizisku darbu raktuvēs, mežsaimniecībā, hidro-elektrisko projektu vai citos celtniecības projektos. Sievietēm ierādīja slimnīcas vai mājkalpotājas darbus.
Pirmie kuģi ar latviešu bēgļiem sāka ierasties 1947. gada vidū. Tajā laikā uzņēma tikai vieniniekus. Ģimenes cilvēki ar piederīgiem bija spiesti tos atstāst bēgļu nometnēs, kur dzīve ritēja lielā trūkumā. Kanādā nonākušajiem bija iespējams sūtīt pārtikas saiņus un citus derīgus priekšmetus pa tiešo vai caur komerciāliem uzņēmumiem (piem. Canada Packers). LNAK arī uzņēmās palīdzības darbu, vāca līdzekļus un organizēja paciņu sūtišanu. Izskanēja uzsaukums katru mēnesi ziedot vienas stundas algu palīdzības darbam.
Halifaksā dibinātās Latviešu palīdzības vienības pārstāvji centās sagaidīt katru kuģi ar latviešiem Halifaksas ostā. Iesākumā tas bija slavenais operdziedonis Mariss Vētra pats vai Teodors Brilts. LPV gadu gaitā izveidojās labas attiecības ar Kanādas imigrācijas pārvaldi, kas labprāt paziņoja iepriekš par gaidamajiem latviešu iebraucējiem. Vētra un citi LPV pārstāvji izdalīja tautiešiem uzsaukuma vēstuli, uzdāvināja jaunāko latviešu avīzes numuru un pierakstīja viņu vārdus un adreses. Viņi arī uzdeva kontaktpersonas pie kurām vajadzības gadījumā varētu griezties pēc palīdzības. Vētras kolēģis Halifaksas konservatorijā izveidoja latviešu imigrantu kartotēku un gadiem strādāja pie tās uzturēšanas. 1952. gadā Briltam bija apmēram 12,000 vārdu un adreses.
Pa kreisi: Broņislavs Ivsiņš ceļā no Halifaksas ostas uz mūrnieka darbu Montrealā 1949. gadā.
Pēc nostrādātā gada, jaunajiem imigrantiem bija tiesības sponsorēt savu piederīgo ieceļošanu Kanādā. Sākumā bijā jāmaksā pašiem, lai gan bija draudzes, kas sagādā atbalstu. Vienai daļai palīdzēja Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization–IR), bet vēlāk arī Kanādas valdība sedza šos izdevumus.
Jānis Ivsiņš ar māti, Janīnu Ivsiņu, uz USAT General Omar Bundy uz kuģa klaja ceļā uz Kanādu pie tēva un vīra Broņislava Ivsiņa 1950. gadā.
Latviešu iebraucēji tika izkaisīti par visu Kanādā. Vīriešus nereti nosūtīja uz izolētiem reģioniem, tālu no apdzīvotām vietām. Tomēr, bija darba vietas, kas prasīja daudz strādnieku, kur latviešiem varēja sākt veidoties sabiedriska dzīve. Viens piemērs ir Rolftona (Rolphton) Ontario provincē, netālu no Petavavas (Petawawa), kur tūkstošiem dīpīšu strādāja hidro-elektriska dambja būvniecībā starp 1946. un 1950. gadu. Vietējos to nosauca par "IPs" "importētām personām". Visintensīvākā celtniecības posmā tur tika nodarbotas kādas 3,000 personas. Rolftonas dambis tika nodots ekspluatācijā 1950. gadā. Tas vēl arvien ir viens no Ontario Hydro vērtīgākiem objektie.
Pa kreisi: Latviešu strādnieki Rolftonā svin Jāņus 1949. gadā.
Kanādas oficiāli uzņemtā 50,000. pārvietotā persona bija Ausma Lēvalds
Kanāda oficiāli sveica Ausmu Lēvaldi kā savu 50,000. parvietoto personu, kas ieradās pēc 2. pasaules kara ar Starptautiskās bēgļu organizācijas gadībū. Viņa ieradās 1949. gada februārī Halifaksas ostas 21. piestatnē astoņu gadu vecumā kopā ar māti Karlīni un māsu Rasmu. Pēc nostrādātā darba gada, tēvs Jānis, bija viņas visas sponsorējis. Lēvalds bija iepriekšējo gadu nostrādājis lauksaimniecības uzņēmumā Ontario provincē.
Halifaksas ostas 21. piestātnē, kur ieradās ļoti daudz bēgļu, šodien atrodas Kanādas imigrācijas vēstures muzejs (Canadian Museum of Immigration at Pier 21). Muzeja mājas lapā var izlasīt Ausmas stāstījumu par viņas māti, Karlīni:
Karlīne piedzima 1906. gada 16. aprīlī Nīgrandē, Latvijā, rosīgā trīspaaudžu ģimenē. Viņa bija Annas (Meiers) un Jura Vidnera meita, māsa Līzei (1902), mirušajam brālītim (1903) un Paulītei (1904). 1907. gadā dzimusī Anna nomira no difterījas sešu gadu vecumā. 1909. gadā trīsgadīgo Karlīni aizsūtīja dzīvot uz gadu pie mātes vecākiem Gruntos. 1910. gadā viņa atgriezās pie ģimenes, nākamos piecus gadus pavadot Mežaiņos. Karlīni no vecākiem un māsām Līzi, Paulīti un Veltu (kas piedzima 1915. gada novembrī) izšķīra karš uz trim gadiem. Viņu aizveda uz Gruntiem, bet pārējos izlika no lauku sētas un aizsūtīja uz Vidzemi. 1918. gadā viņa tikai izlaicīgi nodzīvoja pie ģimenes pirms mātes nāves, kuru izraisīja smadzeņu iekaisums. Mātes vecāku sēta Gruntos kļuva par pastāvīgo mājvietu. Karlīnes dzīve pie vecvecākiem bija vientuļa. Lasīt tālāk ...
Ieceļošana caur citām valstīm
While most post-war Latvian immigrants to Canada arrived via the DP route from European refugee camps, approximately 4,000 accepted similar labour contracts as European Volunteer Workers (EVWs) in the United Kingdom and arrived later via ordinary immigration. Initially, EVWs were excluded from immigrating to Canada, but LNAK and Mariss Vētra played a large role in lobbying the federal government to allow them entry. They likewise lobbied for older individuals and veterans to be admitted to Canada. Mariss Vētra earned the moniker "The Crazy Man from Halifax" for his efforts. Most of these people wanted to come to Canada because they were afraid of the Russians and wanted to get as far away from them as possible.
Lai gan vairums pēc kara bēgļi ieradās kā pārvietotas personas no Eiropas bēgļu nometnēm, apmēram 4,000 bija parakstījuši līdzīgus darba līgumus Apvienotajā Karalistē kā Eiropas brīvprātīgie strādnieki (European Volunteer Workers – EVWs), bet vēlāk izceļojā no turienes uz Kanādu. Sākumā, šiem strādniekiem nebija paredzēta imigrācija uz Kanādu, bet LNAK un Mariss Vētra izveidoja lobiju pie federālās valdības, kas panāca šī likuma atcelšanu. Viņi tāpat lobēja, lai valdība pieņem vecākus ļaudis un kara veterāņus. Mariss Vētra izpelnījās iesauku "Trakais vīrs no Halifaksas" (The Crazy Man from Halifax) par savām pūlēm. Vairums vēlējās braukt uz Kanādu, lai tiktu pēc iespējas tālu no "krieva".
Vēl spiedīgāka situācija bija Zviedrijā, kura bija latviešus izdevusi Padomju Savienībai 1946. gadā. Cilvēkiem bija bailes un viņi labprāt pieteicās imigrēt uz Kanādu.