Jaunatne

Pirmie pēckara gadi

Kad darba līgumi bija beigušies, tiem, kam ģimenes locekļi bija palikuši Vācijas bēgļu nometnēs, varēja sponsorēt viņu iebraukšanu Kanādā. 1948. gadā dažāda vecuma bērni un jaunieši sāka ierasties pie vecākiem. Šiem bērniem un jauniešiem karš un trīs okupācijas bija kopā ar ideoloģiskām izmaiņām skolas dzīvē bija smagi iedragājis viņu dzīves un skolas gaitas. Bēgšana no Latvijas 1944. gadā pati no sevis bija traumējošs pārdzīvojums, lai gan viņu vecāki un citi pieaugušie rūpējās, lai atvieglinātu viņu dzīves apstākļus. Dīpīšu nometnēs skolotāji, cik spēdami, nodibināja skolas un izveidoja dažādas nodarības, lai gan nebija ne grāmatu, ne visparastāko skolas piederumu. Daudziem karš, okupācijas un bēgļu gaitas izpostīja viņu sapņus un nodomus.

Kad bija daudzmaz iedzīvojušies Kanādā, jaunieši metās panākt zaudēto. Daudzās pilsētās, kur dzīvoja latvieši, dibinājās jaunatnes pulciņi, kas satikās vakaros un nedēļas nogalēs, lai mācītos latviešu valodu, vēsturi, folkloru un par aktuālām ziņām, īpašu uzmanību veltos notikumiem Latvijā. Daudzos nogales un vakaru kursos, skolotāji un sabiedrības darbinieki sniedza referātus. Jaunākā paaudze arī nodevās cīņai par Latvijas neatkarību.

 

Latviešu Nacionālā Jaunatnes Apvienība Kanādā

Draudzības dienas

Latviešu jaunatnes kustība bija starptautiska un uzturēja ciešas saites ar citām jaunatnes organizācijām. Tās bija īpaši ciešas ar Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienību, kas bija dibinājusies gadu iepriekš 1952. gadā un Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienību (ELJA), kas dibinājās 1954. gadā. Pēdējai bija īpaši spēcīgas nodaļas Vācijā, Zviedrijā un Anglijā.

Kanādas latviešu jaunieši bija īpaši rosīgi ļaudis, kuriem bija gan aizņemtas dzīves gan kanādiešu vidū un tikpat aizņemti vakari un nedēļas nogales pie latviešiem. Tie, kas darbojās LNJAK bija iesaistīti arī tautas dejās, koros un ansambļos, kā arī citos sabiedrības pasākumos.

 

Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongress

Jaunatnes apvienību ciešā sadarbība noveda pie idejas, kas vajadzētu rīkot vispasaules latviešu kongress visas pasaules jauniešiem vienā vietā. Pirmais tāds kongress bija paredzēts Berlīnē, 1968. gada vasarā tieši pirms otrajiem Eiropas latviešu dziesmu svētkiem Hanoverā, Vācijā. Lēmums noturēt trimdas latviešu jaunatnes sanāksmi tieši Berlīnē, pilsētā kur nesen tika uzcelts mūris, kas nodalīja austrumus no rietumiem, bija īpaši inovatīvs un drosmīgs.

Šim kongresam bija nopietnas starptautiskas sekas. 1968. gadā Berlīne bija aiz Dzelzs aizkara –  sala Vācijas Demokrātiskajā Republikā vai Austrumvācijā, kuras dzīvi regulēja Padomju Savienība. Padomju Savienības pārstāvji notiekošo pamanīja un spieda Rietumvācijas (Vācijas Federatīvās Republikas) valdībai atcelt kongresu, ko viņi pēdējā brīdī arī izdarīja. Latviešu jaunatnes izdarības kļuva par darba kārtības punktu visaugstākāj līmenī četrām rietumu valdībām. Jauniešu starpā izraisījās karstas debates vai rīkotājiem vajadzētu padoties pavēlei vai tai nepakļauties un tomēr noturēt kongresu Berlīnē. Vēsāki prāti ņēma virsroku un jaunieši savu kongresu pārcēla uz Hanoveru, kur viņus saņēma kā varoņus. Vismaz 60 jauniešu no Kanādas aizbrauca uz šo kongresu. Tas viss parādīja kā gudra rīcība un uzdrīkstēšanās varēja iekarot pasaules uzmanību.

Latvijas aizstāvniecība

Latvieši Kanādā bija apņēmušies Kanādās sabiedrība uzturēt Latvijas redzamību, informēt to par norisēm Latvijā un cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Aizkulisēs noritēja milzīgi liels darbs un publiski gadu gaitā notieka neskaitāms daudzums  dažādu protesta akciju un demonstrāciju. Viena daļa bija pašu jauniešu iniciatīvas, bet citas sadarbībā ar vecāko paaudzi.

 

Degosāis zārks Otavā

Otavā 1967. gadā jaunieši sarīkoja īpašu iespaidīgu protesta akciju, kuras rezultātā radās Degošā zārka jaunatnes pulciņš. Mārtiņš Sausiņš stāstā kā vietējie universitātes studenti nolēma sarīkot protestu pie Padomju Savienības vēstniecības, izmantojot degošu zārku, lai ilustrētu kā padomju vara nonāva šo zemi un tās cilvēkus. Tā kļuva par inženierzinātnes projektu studentiem, kuriem bija jāizpēta kā zārks varētu degt maksimāli ilgi, bet neradīt īstus bojājumus. Ojārs Sils šim projektam bija galvenais domātājs. Nav fotogrāfiju no šī notika, jo visi iesaistītiem bija stingri jāfokusē uz notiekošo. Atmiņas, toties, ir spilgtas.

Madride  1980. gadā

Madridē 1980. gada novembrī notika Eiropas drošības un sadarbības konference, lai izvērtētu 1975. gadā pieņemto Helsinku gala aktu. Pasaules brīvo latviešu apvienība nolēma tur izveidot informācijas biroju un rīkot plašus protestus, lai pievērstu pasaules uzmanību cilvēku tiesību pārkāpumiem un prasītu brīvību Latvijai. Visas trimdas centrālās organizācijas sadarbojās un uz Madridi nosūtīju vairāk kā 30 jauniešus. No Kanādas Madridē ieradās septiņi. Nedēļas spilgtākā akcija bija mācītāja Māra Ķirsona asins liešana uz Padomju Savienības karoga kongresa nama priekšā, kura dēļ viņš nonāca Time žurnālā un daudzās citās avīzēs. Jauniešiem bija citi uzdevumu. Naktī pirms konferences atklāšanas grupa Vācijas jauniešu ielavījās stadionā, kas atradās pretim kongresa namam, kur viņi pavadīja nakti. No rīta, konferences dalībnieku ierašanās laikā, viņi atritināja milzīgu pašu gatavotu transparentu uz kura bija rakstīts "Brīvību Latvijai" spāņu valodā (Lettonia libre). Viņus Madrides policija arī nekavējoši apcietināja. 

 

Drīz

• Jaunatnes svētki
• Izdevumi
• Darbība kultūras jomā